Bilde no: http://ctrl-alt-travel.com
Zaļajam, vai vismaz zaļākam dzīvesveidam esmu pievērsusies salīdzinoši nesen, varbūt kādus pāris gadus. Pirmo reizi par to sāku aizdomāties, kad gadu dzīvoju Hamburgā, tas bija 2011. gadā. Strādājot par Au-Pair, dzīvoju turīgā četru bērnu ģimenē un ik dienu pavadīju ciešā kontaktā ar viņiem, neviļus pat pārņemot dažādus ieradumus un sākot darīt lietas tā, kā tās dara viņi. Vērojot, kādas zaļās izvēles viņi izdara savā ikdienā, sāku vairāk interesēties par šiem jautājumiem un sapratu, ka arī es tā vēlos dzīvot.
Pārtika
Bioloģiskā pārtika Vācijā ir salīdzinoši dārgāka kā Latvijā, taču manā ģimenē tika lietoti tikai tādi produkti. “Hausfrau” jeb saimniecības vadītāja katru otrdienu devās uz netālo tirdziņu, kur par kosmiskām naudām iegādājās lielāko daļu produktu visai nedēļai – dārzeņus, augļus, sierus, gaļu un daudz ko citu. Nākamā pietura viņas maršrutā bija “Alnatura” veikals, kurā arī tirgo bioloģiskos produktus – makaronus, mērces, piena produktus, sausās brokastis un tā tālāk. Tā bija viņu ikdiena un citas alternatīvas nemaz netika izskatītas. Arī visi bērnu našķi bija bioloģiskas izcelsmes.
Tāpat saimniecības vadītāja arī izplānoja visas ēdienreizes nākamajai nedēļai un konkrēti zināja, kas un cik daudz ir jānopērk. Manuprāt, arī tas ir veids, kā dzīvot zaļāk, pēc iespējas samazinot izsviesto produktu daudzumu, kuri neviļus rodas ikvienā ledusskapī, jo vienkārši izbeidzas derīguma termiņš. Plānojot uz priekšu, šāda veida atkritumu ir krietni mazāk, un gandriz viss, kas tiek nopirkts, tiek arī apēsts.
Atkritumu šķirošana
Neatņemama ikdienas sastāvdaļa manā vācu ģimenē bija arī atkritumu šķirošana. Bērni to apgūst jau no pirmajām dienām un bez jautāšanas zina, kurā nodalījumā jāliek kuri atkritumi – atsevišķi plastmasa, papīrs, bioloģiskie atkritumi un stikls. Protams, arī atkritumu savākšana un šķirošana šeit ir atstrādāta līdz pilnībai. Pie katras privātmājas ir trīs dažādi konteineri, kurus noteiktās dienās iztukšo. Stikla un plastmasas pudeles var nodot gandrīz ikvienā veikalā, speciāli ierīkotā automātā, atpakaļ saņemot par taru samaksāto naudu. Un to tur neviens nedara tādēļ, lai saņemtu atpakaļ savus centus, bet gan tādēļ, ka citādāk nemaz nevar. Tas ir paradums, kurš apziņā iesēdies tik dziļi, ka ir pilnīgi pašsaprotams. Tādēļ arī uz ielām tukšas pudeles nemētājas, un atkritumus šķirot ir viegli un ērti. Nav jākrāmē melnie maisi mašīnā un jāapbrauc puse Rīgas, lai atrastu šķirošanas konteinerus. Tādi ir visapkārt, viegli sasniedzami, un rosina iedzīvotājus šķirot atkritumus.
Velo kultūra
Būt “zaļam” nozīmē arī izvēlēties pārvietošanās līdzekli, kas atstāj iespējami mazu ietekmi uz apkārtējo vidi. Lai arī manai vācu ģimenei ar četriem bērniem pieder lielais VW buss, gada laikā, ko tur pavadīju, tas tika izmantots laikam tikai divas vai trīs reizes. Galvenais ģimenes pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Ar to no rīta uz darbu dodas gan abi vecāki (juriste un augsta līmeņa vadītājs), gan uz skolu un dārziņu minas trīs vecākie bērni un aukle. Nepilnu gadu vecais zīdainis tiek vests velo sēdeklītī. Arī aptuveni 60 gadus vecā saimniecības vadītāja iepirkties dodas ar riteni. Šķērslis nav ne lietus, ne sniegs, ne ledus. Es Hamburgā ar velosipēdu braucu cauru gadu, ziemas laikā pat līdz -14 grādu salam. Protams, šādu modeli dzīvē realizēt palīdz izcili sakārtotā velo infrastruktūra un arī gadiem izkoptā savstarpējā ceļu satiksmes dalībnieku kultūra. Velosipēdists ir tikpat vērā ņemams satiksmes dalībnieks, kā autovadītājs. Neviens nevienam virsū nebrauc, izdarot pagriezienu, autovadītāji vienmēr palaiž velosipēdistus, pa velo joslām gājēji nepārvietojas. Un velojoslas Hamburgā ir gandrīz katrā ielā – lielākoties uz braucamās daļas, dažviet arī uz ietvēm. Visgrūtāk bija pierast pie tā, ka ir droši atstāt pieslēgtu velosipēdu jebkurā vietā pilsētā – pie stacijas, veikala, parka malā. Pat groziņu ar nelieliem iepirkumiem varēja droši atstāt uz bagažnieka, nebaidoties, ka to kāds nozags, kamēr ieiešu citā veikalā. Tā ir sajūta, kura, Rīgā braucot ar velosipēdu, man ļoti pietrūkst. Šeit man vienmēr ir bail, ka tikšu apzagta.
Resursu taupīšana
Par dabas resursu taupīšanu tika domāts arī daudzos ikdienas aspektos – mājā dega tikai elektroenerģiju taupošās spuldzes, trauki tika mazgāti mašīnā, kas patērē mazāk ūdeni, nekā darot to ar rokām. Bērni vienmēr tika mācīti lieki nešķērdēties ar ūdeni, gāzētu ūdeni nevis pirka pudelēs, bet gatavoja paši speciālā aparātā, un tamlīdzīgi.
Vācu ģimenes piemērs ir atstājis lielu ietekmi uz mani, un daudzas no šīm lietām tagad īstenoju arī savā dzīvē. Vissvarīgākā no tām – pāreja uz bioloģiski ražotu pārtiku. Par to, kur tādu iegādāties, kā atpazīt un cik tas maksā, pastāstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem.
Baibas blogs 